Par Latvijas čempionāta florbolā sieviešu virslīgas pagājušā mēneša labāko spēlētāju – Asics balvas ieguvēju, tika atzīta "RSU/Salming" aizsardze Gunita Kārkliņa. Gunita divās novembra spēlēs guva sešus rezultativitātes punktus, abās - arī izšķirošos vārtus, palīdzot savai komandai izcīnīt uzvaras.

Pateicoties kam tu sāki spēlēt florbolu, cik tev tad bija gadu?
- Bērnībā man ļoti patika hokejs, jo abi brāļi to spēlēja un man arī gribējās, bet ģimene bija kategoriski pret. Tad skolā parādījās florbols un tā arī sāku spēlēt. Tas varēja būt 7. vai 8. klasē, man bija kādi 14 gadi.

Kurš bija tavs pirmais florbola treneris, kurš treneris tev devis visvairāk?
- Mans pirmais treneris bija Jurijs Fedulovs. Viņš mani pievērsa florbolam. Tāda trenera - favorīta man nav - katram no viņiem ir bijusi sava nozīme: pie Alfrēda Kundziņa tikai tā īsti sāku saprast, kā florbols jāspēlē - viņš ielika tos svarīgākos pamatus. Tad nāca Zviedrijas ēra... Triju gadu laikā ļoti mainījās mana domāšana par to, kā florbols jāspēlē. Tas ļāva nolaisties uz zemes un saprast, kas īsti esi... Latvijā vari būt baigā zvaigzne - mest n-tos golus, bet Zviedrijas līgā pat vidusmēra komandā vari netikt sastāvā. Par pagājušo sezonu jāsaka paldies Normundam Zvejniekam un Atim Blindam - no viņiem arī iemācījos labas fīčas, kas lieti noder spēlējot. Ar tagadējo treneri Andri Pīlupu man ir tikai viens mērķis – Latvijas čempionāta ZELTS!!!
 
Vai esi savus spēkus pamēģinājusi arī citos sporta veidos, piemēram – basketbolā?
- Jā! Spēlēju basketbolu TTT jauniešu komandā, bet neilgu laiciņu, jo nūju sporta veidi mani vairāk piesaistīja.

Latvijas čempionātā tu, lai arī darbojies aizsardzībā, esi rezultatīvāko spēlētāju trijniekā. Kur slēpjas tavu panākumu atslēga?
- Hmmm... Manuprāt, esmu aizsargs ar uzbrucēja garu un man nekad nav paticis spēlēt dziļā aizsardzībā. Protams, visa pamatā ir cīņa līdz galam jebkurā epizodē... Es viegli nepadodos!

Kādi ir tavi visspilgtākie iespaidi no šomēnes Zviedrijā notikušā pasaules florbola čempionāta sievietēm?
- Oi, emocijas no pasaules čempionātiem vienmēr ir spilgtas un paliek atmiņā uz mūžu. No šī čempionāta varētu izcelt sajūtas pirms pirmās spēles pret Čehiju, kad stāvējām gaitenī un gaidījām, kad tiksim izsauktas laukumā... Tad ir tā īpašā sajūta – tūlīt, tūlīt viss sāksies, vēderā kņud, kājas nestāv uz vietas... Visas emocijas vēl vairāk pastiprināja tas, ka pirmo reizi biju valstsvienības kapteine – stāvēju visas izlases priekšā un man bija neizsakāms lepnums un gods izvest laukumā tik fantastisku komandu. Tādu sajūtu dēļ ir vērts spēlēt florbolu!

Ko tu vēl dari, ja neskaita florbola spēlēšanu? Kādi ir tavi vaļasprieki?
- Darbs, protams, ir mana prioritāte, bet nenoliegšu, ka pašreiz florbols aizņem lielāko dalu mana brīvā laika. Brīvajās nedēļas nogalēs braucu uz savām lauku mājām - eju pirtī, satieku draugus un radus, ar kuriem man nav jārunā par florbolu, tā priekš manis ir lieliska atpūta.

Tu esot hokeja līdzjutēja? Par kurām komandām turi īkšķus un kuri hokejisti ir tavi favorīti?
Ooo jā - ESMU!!! Rīgas Dinamo ir MANA komanda un īkšķus turu par visiem hokejistiem - nav man tāda viena favorīta.

Vai aizvadītajos Ziemassvētkos tev laimējās piedzīvot kādu īstu brīnumu?
- Mans brīnums bija, kad no rīta pamodos un pa logu ieraudzīju skaisto skatu ar biezo sniega segu un apsnigušajiem kokiem. Bet es pati biju kā brīnums saviem radu bērniem, kuriem jau trešo gadu pēc kārtas esmu Ziemassvētku vecītis. Tajā jomā arī sāku justies kā profesionāle, vismaz atklāta vēl neesmu!

Vai vari pastāstīt kādu ar florbolu saistītu kuriozu (spēlē vai pat ārpus laukuma)?
- Huuu... Kur es, tur kuriozi... Tur kādas no manām komandas biedrenēm labāk varētu pastāstīt, kā mums ir gājis! Un ārpus laukuma ir tādi kuriozi, par kuriem pat publiski stāstīt nevar, kur nu vēl vārdā nosaukt, ar ko kopā tas ir darīts... Tāds, kas ienāca prātā no spēļu epizodēm, bija mačā pret valmierietēm, kad dabūju sitienu ar elkoni sejā – nokritu, guļu, mana komanda arī apstājās un skatās, kas ar mani noticis. Tajā pašā laikā pretinieču komandas spēlētāja paņēma bumbiņu, aizgāja un iemeta golu, ko tiesneši ieskaitīja (piebildīšu, ka tas bija spēles pagarinājumā un mēs zaudējām). Man bija dusmas uz tiesnešiem, tāpēc vienam no viņiem piegāju klāt tiesnesim un sejā skaļi nosaucu par... (nu paši saprotat...). Tajā pat mirklī sapratu - nu ir ziepe, jo tiesnesis sāk taustīties pa kabatām un meklēt sarkano kartiņu! Es pagriezos un fiksi laidos projām... Un, kā izrādījās, laimīgas sagadīšanās pēc tiesneši sarkanās kartiņas bija aizmirsuši savās otrajās formās un es tiku sveikā cauri!

Kādu jautājumu tu no manis varbūt gribēji sagaidīt, bet tā arī nesagaidīji, un ko tu uz to atbildētu?
- Hmm... Viss jau it kā atbildēts! Vienīgais - par traumām sportā... Man tās bijušas visdažādākās, to dēļ mana mamma gaida to dienu, kad likšu nūju malā un pievērsīšos kam mierīgākam. Pagājušajā Latvijas čempionāta finālā es izsitu divus kakla skriemeļus, kā rezultātā man tirpa rokas un labā kāja, bet beigu beigās pēc tam, kad trīs nedēļas nostaigāju ar šinu ap kaklu, man viss ir kārtībā. Vienā mūsu čempionāta spēlē dabūju sitienu ar elkoni pa zobiem... divi priekšējie pat kustējās! Pasaules čempionātā spēlē pret Zviedriju dabūju ar nūju sejā, rezultāts - zila acs! Nemaz nerunājot par izmežģītām potītēm, kas man ir kā neatņemama florbola sastāvdaļa. Jā, arī tāds ir tas florbols...



Attēlā: Gunita Kārkliņa
Foto: Ritvars Raits