Pagājušajā nedēļā Zviedrijā noslēdzās 7. pasaules čempionāts florbolā sievietēm, kurā Latvijas valstsvienība ierindojās 6. vietā, nodrošinot sev tiesības piedalīties arī nākamajā turnīrā. Viena no spēlētājām, kuras ieguldījums šajā panākumā ir visnozīmīgākais, bija vārtsardze Lauma Višņevska, Zviedrijas sieviešu Elites līgas kluba "Endre IF " spēlētāja.

Pasaules čempionātā Lauma piedalījās visās piecās mūsu izlases spēlēs, sargājot vārtus no pirmās līdz pēdējai minūtei. Brīžiem viņa rādīja brīnumus, tverot šķietami neķeramās bumbiņas, brīžam gadījās arī nogulēt pa kādam "taurenītim", bet komandas biedrenes laukumā visu laiku dzirdēja viņas uzmundrinājumus, viņas pirmās steidza Laumai uzsist uz pleca pēc kādas veiksmīgas epizodes, vai arī samīļot pēc ielaistiem vārtiem.

Katrā ziņā florbola un ar to saistītu emociju aizvadītajā nedēļā bija tik daudz, ka Lauma ar lielāko prieku piekrita intervijai par visu ko ārpus sporta laukuma. Tā tapa šī saruna, kuras laikā bija jāievēro šādi spēles noteikumi: "Nesaki ne "jā", ne "nē", ne "balts", ne "melns", ne "florbols"...".

No kura Latvijas novada tu esi, ar ko, tava dzimtā puse varētu būt izcila?
- Esmu dzimusi Valmieras rajonā. Vislabākās atmiņas man ir par bērnības pagastu - Bērzaini. Bet viss, kas esmu tagad - sportiste, vidusskolā izglītojusies meitene un savā ziņa māksliniece, nāk no Līgatnes. Mana Līgatne ir izcila ar Latvijas dabas skaistumu, neskarto dabu... laukiem, pļavām un mežiem.

Vai tev ir brāļi un māsas?
- Man ir trīs māsas – Liene ir divus gadus vecāka par mani, Baiba – gadu, bet Lāsma ir mana dvīņumāsa, tiesa, arī vecāka par mani...

Tu esi jaunāka pat par savu dvīņumāsu? Par cik?
- Par piecām minūtēm. Varu piebilst to, ka mamma mani nemaz negaidīja - nu viņai neviens tā arī netika teicis, ka būs dvīņi. Tas atklājās tikai 1989. gada 3.jūnijā, kad mūsu ģimenē piedzima vēl divas meitiņas. Kad mamma gaidīja Baibu, tad viņa un tētis cerēja, ka būs puika - bija jau pat izplānojuši, ka nosauks par Ivaru. Bet (vai tu, re!) - piedzima Baibiņa. Tagad lai tikai priecājas, ka ir tik daiļas un talantīgas meitas!

Ko tev nozīmē tava ģimene, cik sen jau esi projām?
- Tikai tagad novērtēju ģimenes spēku. Ļoti pietrūkst tās kopības, kopā būšanas. Kad es un mana dvīņumāsa Lāsma mācījāmies 9. klasē, mamma aizbrauca strādāt uz Angliju. Šis, ja nemaldos, ir jau sestais gads, kā mamma pa ārzemēm cīnās. Tad man, varētu teikt, mammas vietā bija vecākā māsa Liene. Ar tēti tikpat kā nerunājāmies - tas man laikam no viņa raksturā, ka ieraujos sevī...
Un tad, pēc 12. klases absolvēšanas atbraucu piepildīt savu kvēlāko sapni - spēlēt florbolu Gotlandē. Tas bija pērnā gada 20. jūlijā - sanāk vairāk kā gads. Ļoti gaidu Ziemassvētkus, kad Latvijā satikšu divas no savām māsām un tēti. Mammu pēc ilgiem laikiem satikšu tikai nākamajā vasarā...

Tu pēc rakstura esi noslēgta? Man ir radies pavisam citādāks iespaids...
- Es sevi varētu iedalīt trijos posmos – bērnībā biju bosiks, skolas gados (pamatskolā) – piedzīvoju savu pirmo mīlestību, kas bija neveiksmīga, tad arī ieslēdzos sevī, sāku rakstīt dzeju. Pēc tam, kad atbraucu uz Zviedriju, varētu teikt, ka atkal esmu atvērusies....
Bet tā pēc sava rakstura es neesmu nekāda lielā sabiedrības dvēsele. Man patīk daudz sapņot ar vaļējām acīm un domāt par visu kaut ko. Pēc horoskopa arī esmu dvīnis, tāpēc garastāvoklis man mainās kā zeķes - vienā brīdi varu smieties un jokoties ar visiem, bet te pēkšņi otrā brīdī - mis nopietnība. Tev tas iespaids būs pavisam citādāks radies arī tāpēc, ka es sen nebiju tik daudz latviešu satikusi vienuviet.

Zviedrijā tu strādā algotu darbu. Ko tu dari, kā sanāk, vai patīk?
- Atbraucot uz šejieni, mans pirmais darbs bija viesnīcā - strādāju par apkopēju. Sāku strādāt 4. augustā, bet, kā jau raksturīgi Gotlandei, kura "pārtiek" no tūrisma, sevišķi daudz tūristu šeit ir tieši vasarā. Ziemā praktiski sēdēju bez darba, tāpēc nācās nomainīt darbavietu. Paldies Dievam, ka tas arī izdevās! Paldies Anetei [Šeinai, aut.], kas aizteica man vietiņu restorānā, kur strādāju arī pašreiz. Restorānā es strādāju par trauku mazgātāju un pavāra palīgu. Šefene mums ir poliete - viņa nerunā krieviski un angliski ne tik – tikai zviedriski. Ar mūsu pavāri arī sazinos tikai zviedriski, bet ar pārējiem darba kolēģiem - trijās valodās.
Man šeit patīk - beidzot jūtos kā cilvēks. Latvijā, manuprāt, jutos apspiesta, tur tu visu laiku esi cīņā par izdzīvošanu, bet šeit cilvēki ir atvērtāki un draudzīgāki.

Vai meitenei ar vidusskolas izglītību ir plāni par studijām?
- Uj.. ir, ir! Viens variants man ir tapis, bet, tā kā vēl nezinu, par ko īsti dzīvē gribētu būt, neesmu papētījusi tuvāk. Bet domāju apgūt zviedru valodu un studēt Zviedrijas ziemeļos Lulea universitātē - mākslu vai mūziku. Tas ir tāds - mans sapnis, kuru plānoju īstenot. Mācīties gribu, bet nezinu par ko...

Tavā portāla draugiem.lv profilā ir ne tikai fotogrāfijas, bet arī zīmējumi. Kad tu zīmē un ko tu zīmē?
- Es zīmēju, kad pie manis ir atlidojusi mūza un ir laiks. Man patīk zīmēt cilvēkus. Varbūt es gribētu kļūt par portretisti un pelnīt naudu uz Kārļa tilta Čehijā...
Pārsvarā es zīmēju ar zīmuli, reizēm ar ogli, bet neesmu tāds profs! Mākslas skolā man patika gleznot, bet te tam neatliek laika. Zīmēju gan cilvēkus, viņu kustības, margrietiņas, visādus izdomātus dabas skatus, visu kaut ko – kas uz sirds, tas uz papīra. Tas ir jāredz... Vēl man patīk zīmēt ilustrācijas dziesmu vārdiem...

Un kādas ir tavas attiecības ar mūziku?
- Visdziļākās. Mācoties mūzikas skolā, esmu izpildījusi tās galveno uzdevumu - iemīlējusi klasisko mūziku. Septiņus gadus mācījos vijoles specialitātē, kā arī obligātās klavieres. Un nu mana vijole (kuru nopirku iepriekšējā pasaules čempionāta florbolā laikā Singapūrā) ir kopā ar mani. Ne mirkli nenožēloju, ka to paveicu, jo patiesībā tas bija viens no visgrūtākajiem laika posmiem manā dzīvē - pēc skolas vēl klausīties toņus un pustoņus, rakstīt diktātus un sešas stundas mocīties vijoles klasē... Paldies mammai, ka viņa man ticēja! Starp citu, mēs - visas māsas, spēlējam pa instrumentam! Mana dvīņumāsa - klavieres, viņa šovasar absolvēja Alfrēda Kalniņa mūzikas vidusskolu, Liene - akordeonu, ģitāru un klavieres, bet Baiba - flautu un klavieres.

Vai arī tagad vēl raksti dzeju? Varbūt vari nolasīt kaut dažas rindiņas?
- Es slēpšos aiz kokiem -
aiz bērzu trauslajām rokām,
aiz viņu baltajiem stumbriem.
Es slēpšos ēnās -
tev aiz muguras iešu
un sekošu tavās pēdās.
Es raudzīšos nomaļus uz tevi -
tā, lai mani nepamani.
Es smaidīšu pati par sevi,
Jo esmu iemīlējusi tevi.
Nosaukums šim dzejolim ir "Klusi pa pēdām". Man šķiet, ka tas ir viens no maniem labākajiem... Ir arī dzejoļi ar atskaņām. Un vispār man ir plāns – uzrakstīt grāmatu. Tajā viss būtu no manis – dzeja, zīmējumi, manas domas, kāds stāsts, domu impulsi... Man jau ir vairāk kā simts dzejoļu sarakstīti.

Un kā ar mīlestību?
- Tātad - to pirmo neskaitīsim, to jānovieto atsevišķi, jo pirmā... Bet ir... Viens simpātisks puisis ir pamanīts šeit - Gotlandē. Manai acs radzenei viņš patīk... Tad redzēs, kas sanāks. Bet to īsto mīlestību es meklēju, es zinu, ka atradīšu - to vienīgo un patieso.

Kura lieta, skaņa vai varbūt pat smarža tev, dzīvojot svešumā, visvairāk atgādina par Latviju?
- Par Latviju man atgādina visskaistākā lieta - sniegs. Bija tieši decembris - vienu dienu atbraucām no treniņa. Anete mani izlaida no mašīnas, eju uz mājām, paceļu galvu - snieg, tā mierīgi, lēni... Bija tumšs, vienīgi laternu gaismas izgaismoja sniegpārslas. Bija ne ta auksts, ne ta silts. Kādu brīdi tā stāvēju, tad sapratu - gribu mājās... Tāda silta sajūta.
Arī lietus – kad lēnām līst, tā horizontāli pār Visbiju, un zibeņo, un ducina. Tas man arī atgādina Latviju, Latvijas zaļo zāli...

Vai tu pieļauj domu, ka varētu uz visiem laikiem palikt ārzemēs, kur nav tā jācīnās par izdzīvošanu kā Latvijā?
- Es domāju, ka varētu palikt uz dzīvi ārzemēs, ja iemīlētos un galu galā nodibinātu ģimeni šeit. Bet es nezinu - man vēl tikai divdesmit...

Kādu tu sevi iedomājies pēc gadiem divdesmit?
- Uj... tad man būtu jau 40! Neesmu tā domājusi, bet man noteikti būtu ģimene. Šaubos, ka es nodarbotos ar komandu sportu, bet sports tik un tā būtu nozīmīga manas dzīves daļa... Jā, nu bez skriešanas nekur! Es nevarētu nosēdēt mierā, domāju, ka arī ne pēc 20 gadiem. Es noteikti jau būtu uzrakstījusi to grāmatu, būtu slavena. Vai varbūt aizbrauktu uz Āfriku labdarības pasākumos, bet varbūt nodarbotos ar leduslāču glābšanu... Sapņot man patīk!

Šajā spēlē - intervijā tu zaudēji, jo, lai gan iztiki bez "jā" un bez "nē", taču nespēji atbildēt, neizmantojot laikam gan vienu no svarīgākajiem vārdiem savā dzīvē – "florbols". Tomēr, ja nu tu būtu uzvarējusi un saņemtu dālderi, par kuru varētu nopirkt ko gribi, kam tu to tērētu?
- Es to apmainītu pret vienu vēlēšanos! Un tad man būtu viena vēlēšanās, kuru es gribētu iztērēt par visiem maniem līdzcilvēkiem - es gribētu, lai viņi ir laimīgi! Bet es zinu, ka, ja visi cilvēki būtu laimīgi, tad viņi nezinātu, kas ir nelaime, un neprastu novērtēt to, kas ir laime. Bet tik un tā mana vēlēšanās būtu - laime. Laime nav nekas ārējs, tā ir kā gaismiņa cilvēkā iekšā. Un, ja tā izgaismo vienu, tā gaismo arī uz otru... Eh... Es jūtu, ka mana naivā sirds ir īstajā vietā...

Foto no Laumas Višņevskas personīgā arhīva