Piedāvājam interviju ar ilggadējo Latvijas florbolistu Arti Malkavu, kurš izlēmis beigt savu karjeru augstākajā līmenī un tam par godu tika rīkota speciāla atmiņas spēle. 

 

Vai atceries savu pirmo spēli?

Pirmās spēles „Lekrings” komandai un arī man bija turnīrā Cēsīs, kas tika spēlēts 3 pret 3, un uz kuru bija ieradušās komandas no Rīgas un no Bauskas. Turnīrā sīvā cīņā uzvarēja „Lekrings”.

Valsts meistarsacīkstēs atceros vienu no pirmajām spēlēm Saulrītu sporta zālē, Cēsīs, kad nespējām uzvarēt komandu no Rīgas. Vēl šodien atceros šīs spēles zaudējuma rūgtumu, lai gan tas bija tik sen!

 

Kā ir mainījies florbola līmenis visus šos gadus?

Senāk florbols bija „bezkontakta” sporta spēle. Spēlētāju fiziskā sagatavotība nebija sevišķi augstā līmenī, spēles gaita nebija ātra. Šodienas spēlētāji ir daudz ātrāki, tehniskāki un taktiski labāk sagatavoti.

Atceroties pēdējo čempionāta finālspēli - šķita, ka šis sporta veids ir fiziska spēka spēle ar cīņas elementiem – mazāk paša florbola spēles, taču noteikumi tādi paši.

 

Kā ir izmainījusies paša spēlēšanas prasme šajā laikā?

Sākumgados varēja gūt daudz „vieglākus” un skaistākus vārtus. Par sevi grūti spriest, manuprāt, esmu audzis līdzi kopējam spēles līmenim Latvijā.

 

Vai ir kāda spēle, kas visspilgtāk palikusi atmiņā?

Pēdējās sezonās bija daudz mirkļu ar pozitīvām emocijām, kuras motivēja turpināt trenēties un piedalīties čempionātos. Bet vislielāko gandarījumu sniedza tās spēles, kurās guvu izšķirošos vārtus, kas nesa komandas uzvaru.

 

Pret kuru komandu bijušas visprincipiālākās cīņas?

Tādas bija vairākas komandas – sākumā tā bija „ Līgatne”, tad komanda „ Vaidava – Rubene”. Pēdējos gados – komandas, kurās spēlēja Latvijas izlases līderi un trenēja Gints Bikars.

 

Cik Pasaules čempionātos esi piedalījies?

Esmu piedalījies četros Pasaules un vienā Eiropas čempionātā. Pēdējais, kurā piedalījos, bija Pasaules čempionāts Somijā 2002.gadā.

 

Kurš vislabāk palicis atmiņā?

Visi čempionāti bija īpaši, bet labākās atmiņas ir par čempionātu Norvēģijā 2000.gadā, kad pēdējo reizi biju rezultatīvākais Latvijas izlases spēlētājs. Īpaši atceros savus skaistos vārtus pret zviedriem.

 

Ar kuru treneri vislabāk paticis strādāt kopā?

Vērtīgākie bija pēdējie trīs gadi, kad mūsu sporta kluba „saimniecība” tika sakārtota – pieaicināts treneris Normunds Grunckis un izvirzīti augstāki mērķi. Kopā strādājot un augot, tos veiksmīgi izdevās arī realizēt.

 

Ar kuriem komandas biedriem visas karjeras laikā izdevies sastrādāties vislabāk?

„Lekrings” pirmsākumos veiksmīgi izdevās saspēlēties ar komandas aizsargu Jāni Krūmiņu.

Bet pēdējās sezonās mans cīņu biedrs, ar kuru uz laukuma sapratāmies no pusvārda, bija Jānis Freivalds. Jāpiemin arī Aigars Belasovs, ar kuru bija viegli spēlēt iepriekšējā „zelta” sezonā.

 

Vai ievēro kādus rituālus pirms vai pēc spēlēm?

Īpašu rituālu man nebija. Labāk veicās izbraukumu spēlēs, jo ceļā pavadīto laiku izmantoju, lai sagatavotos un noskaņotos spēlei.

 

Kam tu gribētus pateikties par saviem 17 florbola gadiem?

Manu lielisko sportista karjeru noteikti ir pozitīvi ietekmējuši tādi cilvēki kā Gints Bikars un Jānis Kivkulis. Tāpat arī gribētu pateikt paldies Cēsu domes vadībai, kas atbalstījusi un veicinājusi sporta attīstību Cēsīs.

Īpaši pateicos par manu atvadu spēles pasākuma noorganizēšanu Normundam Eglītim un Atim Rīsmanim, kā arī visiem, kas bija kopā ar mani visus šos 17 pavasara mirkļus!