Sportland balvu kā Elvi līgas labākais spēlētājs februārī saņēma "Cēsu alus/Lekrings" uzbrucējs Andris Rajeckis. Viens no Rajecku florbola dinastijas pārstāvjiem jau pavisam tuvā nākotnē vēlas trenēt bērnus un ieaudzināt viņos tās vērtības, kas palīdzējušas gūt panākumus pašam.

 

- Sezonas kulminācija ir klāt. Kā vērtē līdz šim sastrādāto?

- Jāsāk ar to, ka šī sezona ir ļoti gara. Jau pēc Jāņiem sākām treniņus. Daudz sanācis spēlēt. Šosezon papildus Latvijas čempionātam vēl bija Čempionvienību kauss, pasaules čempionāts. Sekmes šosezon bijušas dažādas. Čempionvienību kausā varējām nospēlēt labāk, Virslīgā sezonas sākums bija labs, taču pēc Jaunā gada mazliet pazuda stabilitāte. Stabilitātes trūkums bija labi redzams ceturtdaļfināla sērijā pret Ulbroku. Domāju, labākās spēles mums vēl ir tikai priekšā, jo mēs palēnām ieejam spēļu ritmā. Sezona ir bijusi gara, jāsaprot, ka vairs nav daudz palicis, tāpēc atkal jāparāda labākais sniegums.

- Droši vien sezona bijusi arī emocionāli smaga. Spēļu tik daudz, ka nevar uz katru saņemties kā uz karu.

- Tā ir. Brīžiem grūti saņemties.

- Vai 14 komandas Elvi līgā nav par daudz?

- Es atbalstītu ideju par mazāku skaitu.

- Ko jums nozīmē spēlēt pret "Rubeni"? Tas gals saka, ka jūs viņiem esat ļoti principiāli pretinieki.

- Vidzemes derbijs. Pēdējos gados gan pret viņiem gājis vieglāk nekā kādreiz, tāpēc vairs neiespringstam tik ļoti. Viegli, protams, pret viņiem nav un nebūs. Mums tas ir jāsaprot.

- Kas jums ir paši principiālākie pretinieki? "Pārgauja"?

- Tas vairāk līdzjutējiem. Man pret savu bijušo klubu arī ir interesanti spēlēt. Bet mūsu komandai paši principiālākie pretinieki laikam ir RTU un "Lielvārde". Pret viņiem vienmēr ir kārtīgas, nopietnas spēles. Visi ir gatavi cīņai. Laikam jau vispatīkamāk uzvarēt ir RTU. Kad es savulaik atnācu uz "Lekringu", mēs viņiem izšķirošās spēles allaž zaudējām, bet pēdējos gados ir otrādi.

- Kas ir mainījies, ka jūs pēdējos gados pārliecinoši uzvarat finālsērijas?

- Mainījās izspēles kārtība. Vienā spēlē gandrīz jebkurš var uzvarēt, bet sērijās vienmēr uzvar stiprākie. Sērijā uz katru spēli mēs izejam arvien pārliecinātāki par sevi.

- Tad jums jaunā čempionu noteikšanas kārtība nav parocīga?

- Nē. Līdz finālam, domāju, tiksim, bet vienā finālspēlē var gadīties visādi. Pašam man labāk patiktu spēlēt finālsēriju – lai varbūt nav jāsakrāj četras uzvaras, bet trīs. Vienu spēli var uztaisīt kaut vai vārtsargs, kam todien ir lielā diena, bet sērijā pretinieks ir jāapspēlē taktiski, tehniski, fiziski. Ja esi spēcīgāks, tad arī uzvarēsi visu sēriju.

- Kā pašam šķiet - jūs šogad esat galvenie favorīti uz čempionu titulu?

- Jā. It kā izslēgšanas spēļu zars šogad ir bijis nedaudz vieglāks, taču, lai kļūtu par čempioniem, tāpat visi ir jāuzvar.

- Kādi ir jūsu komandas trumpji?

- Mums ir trīs līdzvērtīgas maiņas. Nostabilizējušās, labi iespēlētas. Konkurenti nevar ar to palepoties. Tā mums ir liela priekšrocība.

- Kāds ir jūsu komandas iknedēļas grafiks? Cik daudz laika paņem florbols?

- Sezonas laikā pirmdienas mēdz būt brīvākas, jo mums komandā astoņi spēlētāji brauc no Rīgas. Ja svētdien ir bijusi spēle, tad pirmdienās treneris mēdz iedot atpūtu, taču – mājas darbi jāpilda, jāstrādā ar sevi individuāli. Tagad, izslēgšanas spēļu laikā, pirmdienās, trešdienās un piektdienās ir treniņi zālē, otrdienās un ceturtdienās individuālais darbs pie fiziskās sagatavotības.

- Lai spēlētu "Lekringā", acīmredzot ir jāpakārto dzīve florbolam.

- Laiks ir jāiegulda. Ja grib spēlēt augstā līmenī, jātrenējas diezgan daudz.

- Vai Latvijā ir pietiekami daudz kadru, kas varētu florbolam pievērsties profesionāli, ja tāda diena pēkšņi pienāktu? Kam būtu piemērots raksturs un fiziskās dotības.

- Ir tikai dažas komandas, kas nopietni strādā pie fiziskās sagatavotības. Spēlētāju attieksmē pret fizisko sagatavotību ir lielas rezerves. Tieši fiziskā sagatavotība nodala profesionālo sportu no amatieru sporta.

- Tava paaudze lēnām iekaro Latvijas florbola eliti. Kā tev šķiet – tava paaudze ir nopietnāka par Blinda paaudzi?

- Visi, kas spēlē izlasē, florbolam pieiet nopietni. To es droši varu teikt. Bet jaunā paaudze ir slinkāka. Tā mūsdienu dzīve savu iespaidu ir atstājusi.

- Pats florbolam paiet garām laikam nevarēji – biji tam nolemts.

- Tā kā nāku no Stalbes puses, tad, jā – nevarēju. Florbolu spēlē abi mani brāļi, māsa arī kādreiz spēlēja. Florbols mani aizrāva uzreiz. Ja neaizrautu, nebūtu tam tik daudz laika veltījis.

- Kāpēc savulaik pārnāci no "Pārgaujas" uz "Lekringu"?
- Izaugsmes dēļ. Tolaik Cēsis trenēja Normunds Grunckis. Nevarētu teikt, ka Stalbē bija slikti treneri, bet, lai turpinātu progresēt, bija jānāk uz "Lekringu". Turklāt jau kopš septītās klases mācījos Cēsīs, tāpēc spēlēšana Cēsīs bija arī ērtāka.

- Kurš no brāļiem Rajeckiem spēlē vislabāk?

- (Smejas.) Katram savas stiprās puses. Man patīk ātra un fiziska spēle, kur daudz jāskrien. Ar bumbiņu labāk spēlē Jānis un Mārtiņš.

- Tevi sauc par melnā darba darītāju, kurš nevairās laukumā strādāt.

- Patīk tāda spēles maniere. Nekad neesmu vairījies no darba.

- Par darbu runājot, saprotu, tu cierē uz trenera profesiju. Cik tālu esi ticis?

- Jā. Vēl pēdējā prakse un pāris darbi augstskolā. Pagaidām plānoju strādāt tepat, Cēsīs, bet redzēs, kā viss izdosies, kā veidosies bērnu treniņgrupas.

- Tātad vēlies aizķerties florbolā – kļūt par pilnas dienas florbolistu?

- Jā.

- Kas tevi pamudināja iet trenera ceļu?

- Nekas cits īsti nesaistīja. Sports mani saistīja, nolēmu pamēģināt. Pirmajā gadā brīžiem šķita, ka tas nav īsti man, bet, kad praksēs sanāca pastrādāt ar jauniešiem, tad sapratu, ka šis darbs mani saista.

- Ko gribas iemācīt?

- Gribas ne tik daudz iemācīt spēlēt, kā izaudzināt tos jauniešus. Lai viņiem gribētos strādāt. Ja nāk uz treniņu, tad strādāt, nevis pabumbulēties. Katrs pats iemācīsies tik daudz, cik gribēs, taču es vēlos ieaudzināt attieksmi pret darbu.

- Tas ir tavs kā spēlētāja rokraksts.

- To arī gribas pārnest uz audzēkņiem. Ja ir pareizā attieksme, tad visu var iemācīties.

- Vecāki apmeklē jūsu spēles?

- Uz mājas spēlēs gandrīz visām ir klāt. Reti ir tādi gadījumi, kad nav.

- Kāpēc visi Rajecki labi spēlē florbolu?

- Tēvs ieaudzinājis disciplīnu. Tā ir kopīga, mums visiem trim raksturīga iezīme, kas parādās arī laukumā. Esam melnā darba darītāji un cīnītāji. Tur ir liels tēva nopelns.

- Es tev nemaz neprasīšu, ko vēlies šosezon sasniegt ar "Lekringu". Pats individuāli varbūt vēlies vērtīgākā spēlētāju balvu iegūt?

- Ja būs čempionu tituls, tad viss būs kārtībā. Pārējais lai tiek citiem.

 

Sportland